sn4.10『第二寿命経』Dutiyaāyusuttaṃ

Evaṃ me sutaṃ . 私はこのように聞いた。
ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. ある時、世尊はラージャガハの竹林のリス養餌所に住されていた。
Tatra kho bhagavā…pe… そのとき世尊は比丘たちに呼びかけられた。
etadavoca . 
‘‘Appamidaṃ, bhikkhave, manussānaṃ āyu.「比丘たちよ、この、人間の寿命はわずかである。
Gamanīyo samparāyo, kattabbaṃ kusalaṃ, caritabbaṃ brahmacariyaṃ. 進むべき来世、なされるべき、行うべき梵行がある。
Natthi jātassa amaraṇaṃ. 生まれた者の死なないことはない。
Yo, bhikkhave, ciraṃ jīvati, so vassasataṃ appaṃ vā bhiyyo’’ti. 比丘たちよ、長く生きる者があっても百年前後である」と。
Atha kho māro pāpimā yena bhagavā tenupasaṅkami; そのとき悪魔は世尊のもとに近づいた。
upasaṅkamitvā bhagavantaṃ gāthāya ajjhabhāsi . 近づくと世尊に偈をもって語りかけた。
‘‘Nāccayanti ahorattā, jīvitaṃ nūparujjhati;「昼夜は過ぎず 滅ばない
Āyu anupariyāyati, maccānaṃ nemīva rathakubbara’’nti. すべき者たちの寿命は巡り続く 車軸の外輪のように」と。
‘‘Accayanti ahorattā, jīvitaṃ uparujjhati;「昼夜は過ぎ 滅ぶ
Āyu khīyati maccānaṃ, kunnadīnaṃva odaka’’nti. すべき者たちの寿命は尽きる 細流の水のように」と。
Atha kho māro pāpimā ‘‘jānāti maṃ bhagavā, jānāti maṃ sugato’’ti dukkhī dummano tatthevantaradhāyīti. すると悪魔は「世尊は私を知っている、善逝は私を知っている」としみ落胆し、その場で消え失せたという。