sn1.36『信経』Saddhāsuttaṃ

Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. ある時、世尊はサーヴァッティーのジェータ林のアナータピンディカ僧園に住されていた。
Atha kho sambahulā satullapakāyikā devatāyo abhikkantāya rattiyā abhikkantavaṇṇā kevalakappaṃ jetavanaṃ obhāsetvā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; さて夜も更けたころ、容姿うるわしい多くのサトゥッラパ衆の神霊がジェータ林を全面に照らして、世尊のもとに近づいた。
upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhaṃsu. 近づくと世尊に礼拝して一隅に立った。
Ekamantaṃ ṭhitā kho ekā devatā bhagavato santike imaṃ gāthaṃ abhāsi . 一隅に立ったある神霊は、世尊のもとでこの偈を語った。
‘‘Saddhā dutiyā purisassa hoti,は人の伴侶なり
No ce assaddhiyaṃ avatiṭṭhati; もし不信が居座らないなら
Yaso ca kittī ca tatvassa hoti, それにより彼には名声と評判があり
Saggañca so gacchati sarīraṃ vihāyā’’ti. そして彼はを去ってから天に行く」と。
Atha kho aparā devatā bhagavato santike imā gāthāyo abhāsi . また次の神霊は、世尊のもとでこれらの偈を語った。
‘‘Kodhaṃ jahe vippajaheyya mānaṃ,怒りを捨て捨断すべし
Saṃyojanaṃ sabbamatikkameyya; すべての結縛超えるなら
Taṃ nāmarūpasmimasajjamānaṃ, 名色のうちに執することなき
Akiñcanaṃ nānupatanti saṅgā’’ti. 無所有の彼に執着は従わない」と。
‘‘Pamādamanuyuñjanti, bālā dummedhino janā;「愚かで知性劣る人々は放逸にふける
Appamādañca medhāvī, dhanaṃ seṭṭhaṃva rakkhati. しかし知性ある者は不放逸を最上の財産のように守る
‘‘Mā pamādamanuyuñjetha, mā kāmarati santhavaṃ; 放逸にふけるな 快楽に親しむなかれ
Appamatto hi jhāyanto, pappoti paramaṃ sukha’’ntntti. 不放逸をなす者は最高の幸福を得るから」と。