mn29(2) 『芯材喩大経(2)』 (しんざいゆだいきょう、 Mahāsāropamasuttaṃ、マハーサーローパマ・スッタ)
またここに比丘たちよ、ある良家の息子は信により、俗家から家なき者へと出家した者となる。
『私は生・老・死・悲・悲嘆・憂・悩に悩まされ、苦に悩まされ、苦に打ち負かされている。きっと、この全ての苦蘊の終了が知られるだろう』と。
そのように出家者となった彼は利得・恭敬・名誉を現出させる。
彼はその利得・恭敬・名誉により、適意とならず満ち足りた思いにならない。
彼はその利得・恭敬・名誉により、自己をほめそやさず他者を軽蔑しない。
彼はその利得・恭敬・名誉により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、
不放逸者となり戒具足を達成する。
彼はその戒具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその戒具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその戒具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり定具足を達成する。
彼はその定具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその定具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその定具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり智見を達成する。
彼はその智見により、意に適い、満ち足りた思いになる。
彼はその智見により、自己をほめそやし他者を軽蔑する。
『私は知り見る者となり住している。
しかしこれら他の比丘らは知らず見ず住している』と。
彼はその智見により酔い、放逸になり、放逸に陥り、放逸者となって苦しく住する。
たとえば比丘たちよ、芯材を求め芯材を探し芯材の探求をしている男が、立っている芯材ある大木の芯材を通り過ぎ、辺材を切り取って、『芯材だ』と思って立ち去るとしよう。
すると眼ある人は彼を見て、こう言うだろう。
『ああ、この尊者は芯材を了知せず、辺材を了知せず、深皮を了知せず、表皮を了知せず、枝葉を了知していなかった。
このように、芯材を求め芯材を探し芯材の探求をしているこの尊者が、立っている芯材ある大木の芯材を通り過ぎ、辺材を切り取って、『芯材だ』と思って立ち去ったのだから。
その芯材により芯材がなされるべきことは、その目的にかなわないだろう』と。
まさにそのように比丘たちよ、ここで、ある良家の息子は信により、俗家から家なき者へと出家した者となる。
『私は生・老・死・悲・悲嘆・憂・悩に悩まされ、苦に悩まされ、苦に打ち負かされている。きっと、この全ての苦蘊の終了が知られるだろう』と。
そのように出家者となった彼は利得・恭敬・名誉を現出させる。
彼はその利得・恭敬・名誉により、適意とならず満ち足りた思いにならない。
彼はその利得・恭敬・名誉により、自己をほめそやさず他者を軽蔑しない。
彼はその利得・恭敬・名誉により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり戒具足を達成する。
彼はその戒具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその戒具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその戒具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり定具足を達成する。
彼はその定具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその定具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその定具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり智見を達成する。
彼はその智見により、意に適い、満ち足りた思いになる。
彼はその智見により、自己をほめそやし他者を軽蔑する。
『私は知り見る者となり住している。しかしこれら他の比丘らは知らず見ず住している』と。
彼はその智見により酔い、放逸になり、放逸に陥り、放逸者となって苦しく住する。
比丘たちよ、この比丘は『梵行の辺材をつかんだ』と言われ、
それで終わりを迎える。
またここに比丘たちよ、ある良家の息子は信により、俗家から家なき者へと出家した者となる。
『私は生・老・死・悲・悲嘆・憂・悩に悩まされ、苦に悩まされ、苦に打ち負かされている。きっと、この全ての苦蘊の終了が知られるだろう』と。
そのように出家者となった彼は利得・恭敬・名誉を現出させる。
彼はその利得・恭敬・名誉により、適意とならず満ち足りた思いにならない。
彼はその利得・恭敬・名誉により、自己をほめそやさず他者を軽蔑しない。
彼はその利得・恭敬・名誉により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり戒具足を達成する。
彼はその戒具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその戒具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその戒具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり定具足を達成する。
彼はその定具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその定具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその定具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり智見を達成する。
彼はその智見により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその智見により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその智見により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり不時解脱を達成する。
比丘たちよ、その比丘がその不時解脱から衰退すること。これは道理がなくありえない。
たとえば比丘たちよ、芯材を求め芯材を探し芯材の探求をしている男が、立っている芯材ある大木の芯材をまさに切り取って、『芯材だ』と知って立ち去るとしよう。
すると眼ある人は彼を見て、こう言うだろう。
『ああ、この尊者は芯材を了知し、辺材を了知し、深皮を了知し、表皮を了知し、枝葉を了知している。
このように、芯材を求め芯材を探し芯材の探求をしているこの尊者が、立っている芯材ある大木の芯材をまさに切り取って、『芯材だ』と知って立ち去るのだから。
その芯材により芯材がなされるべきことは、その目的にかなうだろう。
まさにそのように比丘たちよ、ここで、ある良家の息子は信により、俗家から家なき者へと出家した者となる。
『私は生・老・死・悲・悲嘆・憂・悩に悩まされ、苦に悩まされ、苦に打ち負かされている。きっと、この全ての苦蘊の終了が知られるだろう』と。
そのように出家者となった彼は利得・恭敬・名誉を現出させる。
彼はその利得・恭敬・名誉により、適意とならず満ち足りた思いにならない。
彼はその利得・恭敬・名誉により、自己をほめそやさず他者を軽蔑しない。
彼はその利得・恭敬・名誉により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり戒具足を達成する。
彼はその戒具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその戒具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその戒具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり定具足を達成する。
彼はその定具足により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその定具足により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその定具足により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり智見を達成する。
彼はその智見により、意に適うが、満ち足りた思いにならない。
彼はその智見により、自己をほめそやさず、他者を軽蔑しない。
彼はその智見により酔わず、放逸とならず、放逸に陥らず、不放逸者となり不時解脱を達成する。
比丘たちよ、その比丘がその不時解脱から衰退すること。これは道理がなくありえない。
かくして比丘たちよ、この梵行は利得・恭敬・名誉を益とせず、戒具足を益とせず、定具足を益とせず、智見を益としない。
比丘たちよ、この揺るぎなき心解脱というもの、
比丘たちよ、この梵行はそれを目的に、それを芯材に、それを完了とするのである」と。
世尊はこう言われた。
意に適った彼ら比丘たちは、世尊の所説に歓喜したという。
‘‘Idha pana, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti .
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto, appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṃ pabbajito samāno lābhasakkārasilokaṃ abhinibbatteti.
So tena lābhasakkārasilokena na attamano hoti na paripuṇṇasaṅkappo.
So tena lābhasakkārasilokena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena lābhasakkārasilokena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati.
Appamatto samāno sīlasampadaṃ ārādheti.
So tāya sīlasampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya sīlasampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya sīlasampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno samādhisampadaṃ ārādheti.
So tāya samādhisampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya samādhisampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya samādhisampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati appamatto samāno ñāṇadassanaṃ ārādheti.
So tena ñāṇadassanena attamano hoti paripuṇṇasaṅkappo.
So tena ñāṇadassanena attānukkaṃseti, paraṃ vambheti .
‘ahamasmi jānaṃ passaṃ viharāmi.
Ime panaññe bhikkhū ajānaṃ apassaṃ viharantī’ti.
So tena ñāṇadassanena majjati pamajjati pamādaṃ āpajjati, pamatto samāno dukkhaṃ viharati.
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, puriso sāratthiko sāragavesī sārapariyesanaṃ caramāno mahato rukkhassa tiṭṭhato sāravato atikkammeva sāraṃ phegguṃ chetvā ādāya pakkameyya ‘sāra’nti maññamāno.
Tamenaṃ cakkhumā puriso disvā evaṃ vadeyya .
‘na vatāyaṃ bhavaṃ puriso aññāsi sāraṃ na aññāsi phegguṃ na aññāsi tacaṃ na aññāsi papaṭikaṃ na aññāsi sākhāpalāsaṃ.
Tathā hayaṃ bhavaṃ puriso sāratthiko sāragavesī sārapariyesanaṃ caramāno mahato rukkhassa tiṭṭhato sāravato atikkammeva sāraṃ phegguṃ chetvā ādāya pakkanto ‘sāra’nti maññamāno.
Yañcassa sārena sārakaraṇīyaṃ tañcassa atthaṃ nānubhavissatī’ti.
Evameva kho, bhikkhave, idhekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti .
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto, appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṃ pabbajito samāno lābhasakkārasilokaṃ abhinibbatteti.
So tena lābhasakkārasilokena na attamano hoti na paripuṇṇasaṅkappo.
So tena lābhasakkārasilokena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena lābhasakkārasilokena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno sīlasampadaṃ ārādheti.
So tāya sīlasampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya sīlasampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya sīlasampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno samādhisampadaṃ ārādheti.
So tāya samādhisampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya samādhisampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya samādhisampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno ñāṇadassanaṃ ārādheti.
So tena ñāṇadassanena attamano hoti paripuṇṇasaṅkappo.
So tena ñāṇadassanena attānukkaṃseti, paraṃ vambheti .
‘ahamasmi jānaṃ passaṃ viharāmi, ime panaññe bhikkhū ajānaṃ apassaṃ viharantī’ti.
So tena ñāṇadassanena majjati pamajjati pamādaṃ āpajjati, pamatto samāno dukkhaṃ viharati.
Ayaṃ vuccati, bhikkhave, bhikkhu phegguṃ aggahesi brahmacariyassa;
tena ca vosānaṃ āpādi.
‘‘Idha pana, bhikkhave, ekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti .
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto, appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṃ pabbajito samāno lābhasakkārasilokaṃ abhinibbatteti.
So tena lābhasakkārasilokena na attamano hoti, na paripuṇṇasaṅkappo.
So tena lābhasakkārasilokena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena lābhasakkārasilokena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno sīlasampadaṃ ārādheti.
So tāya sīlasampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya sīlasampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya sīlasampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno samādhisampadaṃ ārādheti.
So tāya samādhisampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya samādhisampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya samādhisampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno ñāṇadassanaṃ ārādheti.
So tena ñāṇadassanena attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tena ñāṇadassanena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena ñāṇadassanena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno asamayavimokkhaṃ ārādheti.
Aṭṭhānametaṃ [aṭṭhānaṃ kho panetaṃ (ka.)], bhikkhave, anavakāso yaṃ so bhikkhu tāya asamayavimuttiyā parihāyetha.
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, puriso sāratthiko sāragavesī sārapariyesanaṃ caramāno mahato rukkhassa tiṭṭhato sāravato sāraññeva chetvā ādāya pakkameyya ‘sāra’nti jānamāno.
Tamenaṃ cakkhumā puriso disvā evaṃ vadeyya .
‘aññāsi vatāyaṃ bhavaṃ puriso sāraṃ, aññāsi phegguṃ, aññāsi tacaṃ, aññāsi papaṭikaṃ, aññāsi sākhāpalāsaṃ.
Tathā hayaṃ bhavaṃ puriso sāratthiko sāragavesī sārapariyesanaṃ caramāno mahato rukkhassa tiṭṭhato sāravato sāraññeva chetvā ādāya pakkanto ‘sāra’nti jānamāno.
Yañcassa sārena sārakaraṇīyaṃ tañcassa atthaṃ anubhavissatī’ti.
‘‘Evameva kho, bhikkhave, idhekacco kulaputto saddhā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti .
‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi, dukkhotiṇṇo dukkhapareto, appeva nāma imassa kevalassa dukkhakkhandhassa antakiriyā paññāyethā’ti.
So evaṃ pabbajito samāno lābhasakkārasilokaṃ abhinibbatteti.
So tena lābhasakkārasilokena na attamano hoti, na paripuṇṇasaṅkappo.
So tena lābhasakkārasilokena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena lābhasakkārasilokena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno sīlasampadaṃ ārādheti.
So tāya sīlasampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya sīlasampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya sīlasampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno samādhisampadaṃ ārādheti.
So tāya samādhisampadāya attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tāya samādhisampadāya na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tāya samādhisampadāya na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno ñāṇadassanaṃ ārādheti.
So tena ñāṇadassanena attamano hoti, no ca kho paripuṇṇasaṅkappo.
So tena ñāṇadassanena na attānukkaṃseti, na paraṃ vambheti.
So tena ñāṇadassanena na majjati nappamajjati na pamādaṃ āpajjati, appamatto samāno asamayavimokkhaṃ ārādheti.
Aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso yaṃ so bhikkhu tāya asamayavimuttiyā parihāyetha.
‘‘Iti kho, bhikkhave, nayidaṃ brahmacariyaṃ lābhasakkārasilokānisaṃsaṃ, na sīlasampadānisaṃsaṃ, na samādhisampadānisaṃsaṃ, na ñāṇadassanānisaṃsaṃ.
Yā ca kho ayaṃ, bhikkhave, akuppā cetovimutti .
etadatthamidaṃ, bhikkhave, brahmacariyaṃ, etaṃ sāraṃ etaṃ pariyosāna’’nti.
Idamavoca bhagavā.
Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
