mn75(3) 『摩犍提経(3)』 (まけんだいきょう、Māgaṇḍiyasuttaṃ、マーガンディヤ・スッタ)
たとえばマーガンディヤよ、大財産、大資産ある居士あるいは居士の息子が五欲を有し、備えて楽しんでいるとしよう。眼で識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸色によって、 …中略…
身により識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸接触によって。
彼は身により善行為をなして、言葉により善行為をなして、意により善行為をなして、身の崩壊より死後に善趣である天界、三十三天の眷属に再生するとしよう。
彼はそこの歓喜園林で、天女衆に囲まれ天の五欲を有し備えて楽しむ。
彼が、五欲を有し、備えて楽しむ居士あるいは居士の息子を見るとしよう。
マーガンディヤよ、これをどう思うだろうか。いったい、歓喜園林で天女衆に囲まれ天の五欲を有し備えて楽しむその天子は、かの居士あるいは居士の息子を、あるいは人間の五欲を羨み、あるいは人間の諸欲に転向するだろうか?」と。
「尊者ゴータマよ、それはありません。
それはなぜか?
尊者ゴータマよ、人間の諸欲より天の諸欲は、より素晴らしく、そしてより優れているから」と。
「まさにそのようにマーガンディヤよ、私もまた以前に在家者だったとき、五欲を有し、備えて楽しんでいた。眼で識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸色によって、耳で識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸声によって …中略…
鼻で識られる、 …中略…
舌で識られる、 …中略…
身により識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸接触によって。
後に、その私は諸欲の集起、消滅、楽味、危難、出離を如実に見出して欲愛を捨て去って、欲熱悩を駆逐し、渇望を離れ、内に静まり返った心で住している。
その私は愛欲について貪を離れない、欲愛に嚙みつかれた、欲熱悩に焼き焦がされた、愛欲にふける他の衆生たちを見ても、その私は彼らを羨まず、そこに満悦しない。
それはなぜか?
なぜならマーガンディヤよ、およそ諸欲以外の、不善諸法以外のこの愉しみが、
天の楽をも圧倒してとどまり、
その愉しみにより楽しむ私は、劣ったものを羨まず、そこで満悦しないから。
またたとえばマーガンディヤよ、五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしる、らい病の男が炭火で身を焼いているとする。
彼の友や仲間、親族、血縁者は外科の医者に看護させる。
彼のため、その外科の医者は薬を作る。
彼はその薬によって、らい病から解放され、無病で楽あり、自由で、自在となり、欲しままに行く。
彼が、五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしる他のらい病の男が、炭火で身を焼くのを見るとしよう。
マーガンディヤよ、これをどう思うだろうか。いったい彼は、そのらい病の男の炭火や薬の受用を羨むだろうか?」と。
「尊者ゴータマよ、それはありません。
それはなぜか?
なぜなら尊者ゴータマよ、病があるときは薬によってなされるべきことがあり、病がないときは薬によってなされるべきことはないから」と。
「まさにそのようにマーガンディヤよ、私もまた以前に在家者だったとき、五欲を有し、備えて楽しんでいた。眼で識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸色によって、耳で識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸声によって …中略…
鼻で識られる、 …中略…
舌で識られる、 …中略…
身により識られる、望ましき、所愛の、好みの、愛しき、欲を近寄せ、魅了する諸接触によって。
後に、その私は諸欲の集起、消滅、楽味、危難、出離を如実に見出して欲愛を捨て去って、欲熱悩を駆逐し、渇望を離れ、内に静まり返った心で住している。
その私は愛欲について貪を離れない、欲愛に嚙みつかれた、欲熱悩に焼き焦がされた、愛欲にふける他の衆生たちを見ても、
その私は彼らを羨まず、そこに満悦しない。
それはなぜか?
なぜならマーガンディヤよ、およそ諸欲以外の、不善諸法以外のこの愉しみが、
天の楽をも圧倒してとどまり、
その愉しみにより楽しむ私は、劣ったものを羨まず、そこで満悦しないから。
またたとえばマーガンディヤよ、五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしる、らい病の男が炭火で身を焼いているとする。
彼の友や仲間、親族、血縁者は外科の医者に看護させる。
彼のため、その外科の医者は薬を作る。
彼はその薬によって、らい病から解放され、無病で楽あり、自由で、自在となり、欲しいままに行く。
するとこの者を、二人の力ある男が別々に腕をつかんで、炭火へ引き寄せる。
マーガンディヤよ、これをどう思うだろう。その男はああだこうだといって身をよじるのではないか?」と。
「尊者ゴータマよ、その通りです。」
「それはなぜか?」
「尊者ゴータマよ、その火は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であるからです」と。
「マーガンディヤよ、これをどう思うだろう。いったい今だけ、その火は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であるのか、それとも以前にもその火は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であったのか」と。
「尊者ゴータマよ、今もその火は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であり、また以前にもその火は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩でした。
しかし尊者ゴータマよ、その五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしるらい病の男は、根が害されて、火における苦との触について『楽』という顛倒した想を獲得したのです」と。1)
「まさにそのようにマーガンディヤよ、過去の時にも諸欲は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であった。また未来の時にも諸欲は苦との触であり、大極熱であり、大熱悩であるだろう。そしていま現在の時にも苦との触であり、大極熱であり、大熱悩である。
そしてマーガンディヤよ、これらの衆生は愛欲への貪を離れず、欲愛に食われ、欲熱悩に焼き焦がされ、根が害されて、愛欲における苦との触について『楽』という顛倒した想を獲得した。
またたとえばマーガンディヤよ、五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしる、らい病の男が炭火で身を焼いている。
マーガンディヤよ、五体に傷ある、五体が膿み、ウジ虫に食われ、爪により傷口をかきむしるそのらい病の男は、炭火で身を焼くたびごとに、彼のそれらの傷口はより汚く、より悪臭ある、より腐敗したものとなるが、何らかの快さ程度、楽味程度はある。
それは諸々の傷口の掻くことによるものである。
まさにそのようにマーガンディヤよ、愛欲について貪を離れない、欲愛に嚙みつかれた、欲熱狂に焼き焦がされた衆生たちは愛欲にふける。
マーガンディヤよ、愛欲について貪を離れない、欲愛に嚙みつかれた、欲熱狂に焼き焦がされた衆生たちは愛欲にふけるたびごとに、それら生類たちの欲愛は増長し、欲熱狂により焼き焦がされるが、何らかの快さ程度、楽味程度はある。
それは五欲によるものである。
マーガンディヤよ、これをどう思うだろう。五欲を具え恵まれ愉しみ、欲愛を断じることなく欲熱悩を駆逐せずに、渇望を離れ、内に静まり返った心で住したか、住している、あるいは住するであろう王や王の大臣を、いったい君には見たり、聞いたことがあるだろうか?」と。
「尊者ゴータマよ、それはありません。」
「マーガンディヤよ、善きかな。
マーガンディヤよ、五欲を具え恵まれ愉しみ、欲愛を断じることなく欲熱悩を駆逐せずに、渇望を離れ、内に静まり返った心で住したか、住している、あるいは住するであろう王や王の大臣、これを、私もまた見たり聞いたことはない。
しかしマーガンディヤよ、沙門、婆羅門の誰であれ、渇望を離れ、内に静まり返った心で住したか、住している、あるいは住するであろう者たち、彼らすべては諸欲の集起、消滅、楽味、危難、出離を如実に見出して欲愛を捨て去って、欲への熱狂を排除し、渇望を離れ、内に静まり返った心で住したか、住している、あるいは住するであろう」と。
すると世尊はその時、この感興句を発せられた。
「無病は最上の利得 涅槃は最上の楽なり
そして安穏と不死へ導く諸道には八支ある」と。
‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya cakkhuviññeyyehi rūpehi…pe…
phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi.
So kāyena sucaritaṃ caritvā vācāya sucaritaṃ caritvā manasā sucaritaṃ caritvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ.
So tattha nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya.
So passeyya gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṃ samaṅgībhūtaṃ paricārayamānaṃ.
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so devaputto nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno amussa gahapatissa vā gahapatiputtassa vā piheyya, mānusakānaṃ vā pañcannaṃ kāmaguṇānaṃ mānusakehi vā kāmehi āvaṭṭeyyā’’ti?
‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
Taṃ kissa hetu?
Mānusakehi, bho gotama, kāmehi dibbakāmā abhikkantatarā ca paṇītatarā cā’’ti.
‘‘Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi…pe…
ghānaviññeyyehi gandhehi…
jivhāviññeyyehi rasehi…
kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi.
So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi.
So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante, so tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi.
Taṃ kissa hetu?
Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi .
api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati .
tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi.
‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya.
Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ.
Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya.
So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo.
So aññaṃ kuṭṭhiṃ purisaṃ passeyya arugattaṃ pakkagattaṃ kimīhi khajjamānaṃ nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamānaṃ aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpentaṃ.
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso amussa kuṭṭhissa purisassa piheyya aṅgārakāsuyā vā bhesajjaṃ paṭisevanāya vā’’ti?
‘‘No hidaṃ, bho gotama.
Taṃ kissa hetu?
Roge hi, bho gotama, sati bhesajjena karaṇīyaṃ hoti, roge asati na bhesajjena karaṇīyaṃ hotī’’ti.
‘‘Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ, cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi…pe…
ghānaviññeyyehi gandhehi…
jivhāviññeyyehi rasehi…
kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi.
So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi.
So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante.
So tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi.
Taṃ kissa hetu?
Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati, aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi .
api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati .
tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi.
‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya.
Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ.
Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya.
So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo.
Tamenaṃ dve balavanto purisā nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuṃ upakaḍḍheyyuṃ.
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso iti citiceva kāyaṃ sannāmeyyā’’ti?
‘‘Evaṃ, bho gotama’’.
‘‘Taṃ kissa hetu’’?
‘‘Asu hi, bho gotama, aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā’’ti.
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, idāneva nu kho so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca udāhu pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā’’ti?
‘‘Idāni ceva, bho gotama, so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca, pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca.
Asu ca [asu hi ca (sī. pī.)], bho gotama, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno upahatindriyo dukkhasamphasseyeva aggismiṃ sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthā’’ti.
‘‘Evameva kho, māgaṇḍiya, atītampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, anāgatampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, etarahipi paccuppannaṃ addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca.
Ime ca, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena pariḍayhamānā upahatindriyā dukkhasamphassesuyeva kāmesu sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthuṃ.
‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti.
Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, asu kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti tathā tathā’ssa [tathā tathā tasseva (syā. kaṃ. ka.)] tāni vaṇamukhāni asucitarāni ceva honti duggandhatarāni ca pūtikatarāni ca, hoti ceva kāci sātamattā assādamattā .
yadidaṃ vaṇamukhānaṃ kaṇḍūvanahetu;
evameva kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti.
Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti tathā tathā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ kāmataṇhā ceva pavaḍḍhati, kāmapariḷāhena ca pariḍayhanti, hoti ceva sātamattā assādamattā .
yadidaṃ pañcakāmaguṇe paṭicca.
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu te diṭṭho vā suto vā rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā’’ti?
‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
‘‘Sādhu, māgaṇḍiya!
Mayāpi kho etaṃ, māgaṇḍiya, neva diṭṭhaṃ na sutaṃ rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā.
Atha kho, māgaṇḍiya, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā sabbe te kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā’’ti.
Atha kho bhagavā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi .
‘‘Ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhaṃ;
Aṭṭhaṅgiko ca maggānaṃ, khemaṃ amatagāmina’’nti.
