mn65(2) 『跋陀利経(2)』 (ばっだりきょう、Bhaddālisuttaṃ、バッダーリ・スッタ)
ここにバッダーリよ、一部の比丘は、師の教えにおける学びを円満になさない者である。
彼にはこのような(思い)がある、
『私は森、木の根元、山、渓谷、山窟、墓地、辺鄙な森、野原、わらの山といった遠く離れた坐臥処に親しんではどうか。
きっと私は人法を超えた聖者にふさわしい智と見の卓越を実証するだろう』と。
彼は森、木の根元、山、渓谷、山窟、墓地、辺鄙な森、野原、わらの山といった遠く離れた坐臥処に親しむ。
そのように引き離れて住した彼を、師も非難し、識者・同梵行者も随知して非難し、神々も非難し、自己も自己を非難する。
彼は師にも非難され、随知して識者・同梵行者にも非難され、神々にも非難され、自己にも自己を非難され、人法を超えた聖者にふさわしい智と見の卓越を実証しない。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になさない者には、通例として、そのようになるから。
またここにバッダーリよ、一部の比丘は、師の教えにおける学びを円満になす者である。
彼にはこのような(思い)がある、
『私は森、木の根元、山、渓谷、山窟、墓地、辺鄙な森、野原、わらの山といった遠く離れた坐臥処に親しんではどうか。
きっと私は人法を超えた聖者にふさわしい智と見の卓越を実証するだろう』と。
彼は森、木の根元、山、渓谷、山窟、墓地、辺鄙な森、野原、わらの山といった遠く離れた坐臥処に親しむ。
そのように引き離れて住した彼を、師も非難せず、識者・同梵行者も随知して非難せず、神々も非難せず、自己も自己を非難しない。
彼は師にも非難されず、随知して識者・同梵行者にも非難されず、神々にも非難されず、自己にも自己を非難されず、人法を超えた聖者にふさわしい智と見の卓越を実証する。
彼はひたすら諸欲から遠離して、不善諸法から遠離して、尋あり伺ある、遠離より生じた喜悦と楽ある初禅を成就して住する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
そしてさらにバッダーリよ、比丘は尋と伺の寂静により、内に明浄ある・心の統一した・尋なき伺なき・定より生じた喜悦と楽ある第二禅を成就して住する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
そしてさらにバッダーリよ、比丘は喜悦の離貪から捨ある者として住し、念者正知者として身による楽を体験し、聖者たちがそれを
『捨と念ある楽住者』と告げるところの第三禅を成就して住する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
そしてさらにバッダーリよ、比丘は楽の断により、苦の断により、これまでの嬉・憂のまさに消滅により、不苦不楽の・遍浄な捨と念ある第四禅を成就して住する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
彼はそのように心が入定しあまねく清められ、清白で汚点なく、不純物を離れ、柔軟となり、作業に適しとどまり、不動を得たとき、心を宿命智に向けさせる。
彼は種々の過去の暮らしを追憶する。すなわち、
一生も、二生も …中略…
このように具体的かつ詳細な、種々の過去の暮らしを追憶する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
彼はそのように心が入定しあまねく清められ、清白で汚点なく、不純物を離れ、柔軟となり、作業に適しとどまり、不動を得たとき、心を有情死生智に向けさせる。
彼は人間を超えた清浄な天眼により、死没し再生する、劣った優れた、美しい、醜い衆生を見る。業に応じて衆生が幸福な処、不幸な処へ至るのを了知する。
『じつに、これらの衆生は身の悪行為を具え、 …中略…
堕処、地獄に再生した。
じつに、これらの衆生は身の悪行為を具え、 …中略…
善趣である天界に再生した。』と、かくして彼は人間を超えた清浄な天眼により、死没し再生する、 …中略…
… 至るのを了知する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから。
彼はそのように心が入定しあまねく清められ、清白で汚点なく、不純物を離れ、柔軟となり、作業に適しとどまり、不動を得たとき、心を漏尽智に向けさせる。
彼は『これは苦である』と如実に了知し、『これは苦の集起である』と如実に了知し、『これは苦の滅である』と如実に了知し、『これは苦の滅に至る行道である』と如実に了知する。
『これらが諸漏である』と如実に了知し、『これが諸漏の集起である』と如実に了知し、『これが諸漏の滅である』と如実に了知し、『これが諸漏の滅に至る行道である』と如実に了知する。
彼がそのように知りそのように見るとき、心は欲漏から解脱し、心は有漏からも解脱し、心は無明漏からも解脱する。
解脱したとき、解脱したとの智がある。
『生は尽き、梵行は修められ、なすべきはなされた。二度とこの状態はない』と了知する。
それはなぜか?
なぜならバッダーリよ、師の教えにおける学びを円満になす者には、通例として、そのようになるから」と。
‘‘Idha, bhaddāli, ekacco bhikkhu satthusāsane sikkhāya aparipūrakārī hoti.
Tassa evaṃ hoti .
‘yaṃnūnāhaṃ vivittaṃ senāsanaṃ bhajeyyaṃ araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ.
Appeva nāmāhaṃ uttari [uttariṃ (sī. syā. kaṃ. pī.)] manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ sacchikareyya’nti.
So vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ.
Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato satthāpi upavadati, anuviccapi viññū sabrahmacārī upavadanti, devatāpi upavadanti, attāpi attānaṃ upavadati.
So satthārāpi upavadito, anuviccapi viññūhi sabrahmacārīhi upavadito, devatāhipi upavadito, attanāpi attānaṃ upavadito na uttari manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ sacchikaroti.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya aparipūrakārissa.
‘‘Idha pana, bhaddāli, ekacco bhikkhu satthusāsane sikkhāya paripūrakārī hoti.
Tassa evaṃ hoti .
‘yaṃnūnāhaṃ vivittaṃ senāsanaṃ bhajeyyaṃ araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ.
Appeva nāmāhaṃ uttari manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ sacchikareyya’nti.
So vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ.
Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato satthāpi na upavadati, anuviccapi viññū sabrahmacārī na upavadanti, devatāpi na upavadanti, attāpi attānaṃ na upavadati.
So satthārāpi anupavadito, anuviccapi viññūhi sabrahmacārīhi anupavadito, devatāhipi anupavadito, attanāpi attānaṃ anupavadito uttari manussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ sacchikaroti.
So vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘Puna caparaṃ, bhaddāli, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘Puna caparaṃ, bhaddāli, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati, sato ca sampajāno sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti .
‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘Puna caparaṃ, bhaddāli, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhininnāmeti.
So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati, seyyathidaṃ .
ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe…
iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti.
So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānāti .
‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā…pe…
vinipātaṃ nirayaṃ upapannā;
ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā…pe…
sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena…pe…
yathākammūpage satte pajānāti.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissa.
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti.
So ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti;
‘ime āsavā’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati.
Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti.
‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti.
Taṃ kissa hetu?
Evañhi taṃ, bhaddāli, hoti yathā taṃ satthusāsane sikkhāya paripūrakārissā’’ti.
